Par laikiem, ko neviens vairs neatceras
Būs tas sen aizmirstais stāsts
Kā pār jūru te atnāca ļaudis
Un uz dzīvi Prūsijā apmetās
Tos atveda divi brāļi
Videvuds un Prūtenis
Bij’ viņu vārdi
Un deva tie prūšiem likumus
Un trīs dievus, ko turēt par svētiem
Kļuva Videvuds tad par virsaiti
Bet viņa brālis pirmais vaidelots, krīvu krīvs
Un kad palika brāļi sirmi un veci
Tad sasauca Rāmavā ļaudis
Un lika tiem sacīt
Pie sevīm tagad dievi mūs sauc
Abi vecie vīri paņēma viens otru pie rokas,
un ar dziesmām devās ugunī un sadega.
Un notika tā, ka visā Prūsijā vēl pēc tam
daudzās vietās pielūdza viņus kā dievus
Baltus zibeņus
Pērkons spēra
Uguns upuri
Dievi sev ņēma
Svētajai ugunij
Ziedojās dzīvs
Virsaitis Videvuds
Un Prūtenis, krīvu krīvs
